Imants Magone (1936–2008) savulaik bijis dejas pedagogs, horeogrāfs, amatieru mākslas atbalstītājs, kā arī ilggadējs tautas deju ansambļa „Liesma” vadītājs.
Imants Magone bija Brīvības ielas nama direktors, kā arī “Liesmas tempļa saimnieks”, kas bijis ar bezkompromisa prasīgumu gan pret citiem, gan pret sevi. Tāpat bijis ar stratēģisku prātu, redzīgu aci un viegli ievainojamu mākslinieka dvēseli.
Dz imis 1936. gada 18. aprīlī Balvu rajona Taureskalnā. Izglītību ieguvis Balvu 1. vidusskolā, kur beidzis astoņas klases; vēl mācījies Cēsu 1. vidusskolā, ko beidzis 1955. gadā, uzreiz pēc tam iestājies Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē.
L
ai arī pa īstam deja iekritusi sirdī Cēsīs, savu skatuvisko šarmu un mīlestību pret deju izkopis jau Balvos, kur viņa pirmā deju skolotāja bijusi Alīda Pašpure. Vidusskolas gados dejos Mildas Letiņas vadībā, kas arī ierosinājusi mācīties vadīt deju kolektīvu. To sācis arī darīt Jaunraunā un Cēsu vidusskolā. Turpretī koncertā Rīgā Imants Magone ar savu partneri Valdu Freimūti, būdami tikai 11. klases skolēni, tika pamanīti un uzaicināti dejot Valsts deju ansamblī „Sakta”. Turpretī studiju laikā (no 1955. līdz 1958. gadam) dejojis tautas deju ansamblī „Dancis”, ko tolaik vadījis Harijs Sūna. Šajā kolektīvā viņu pamanījusi Helēna Tangijeva-Birzniece, kura viņu aicinājusi uz Operas un baleta teātra baleta trupu un jau 20 gadu vecumā nonāk baletskolas pieaugušo klasē (1958–1959). Turpretī augstskolas mācībspēki liek izvēlēties starp studijām un dejošanu, un, protams, I. Magone izvēles baletu.
1980., 1990., 1993. un 1998. gadā bijis Deju svētku virsvadītājs, kā arī 2008. gadā bijis Deju svētku goda virsvadītājs.
1961. gadā pārgājis strādāt uz Poligrāfiķu kultūras namu, kur ar šo gadu datējams arī tautas deju ansambļa „Liesma” sākums. Viņa vadībā no kādreizējā „Jautrā pāra” izauga vesela tautas deju un mūzikas skola ar neskaitāmiem simtiem sekotāju.
I. Magone daudzkārt palīdzējis sava dzimtā Balvu novada dejotājiem sagatavoties Dziesmu un deju svētkiem. No „Liesmas” izauguši daudzi horeogrāfi un deju kolektīvu vadītāji – Rita Spalva, Ieva Adāviča, Olga Žitluhina, Gita Ūdre, Renāte Linde, Taiga Ludborža, Brigita Čikste, Zigrīda Teivāne, Una Stakle, Mārtiņš Pēdājs, Mārcis Zeibots un daudzi citi.
Poligrāfiķu kultūras namā arī izveidojis bērnu tautas deju ansambli „Dzirkstelīte”, ko vadījis līdz 1993. gadam. Turpretī 1973. gadā dibinājis tautas deju ansambli „Sprigulītis”, ko vadījis līdz 1992. gadam (19 gadus). 1992. gadā nodibinājis arī tautas deju un mūzikas klubu „Liesma” – tajā dzied, dejo un spēlē deviņi amatieru mākslas kolektīvi.
Imantam Magonem ir tuvs arī estrādes deju žanrs. Viņš bija viens no pirmajiem šī novirziena aizsācējiem latviešu tautas deju ansambļos. Sevišķi daudz viņš savā daiļradē izmantojis Raimonda Paula mūziku. 1971. gadā tautās aiziet viņa pirmā šāda veida deja „Zēns paņēma līgaviņu”, vēlāk popularitāti iemanto arī „Vēju stundā”, „Ai, dundur, dundur”. Ar Raimonda Paula mūziku tapušas arī dejas “Anniņa un Miķelītis”, „Trīs, trīs, trīs”, „Sanāciet, sadziediet, sadancojiet”, „Dzimtenes laukos”. Bet par augstāko virsotni estrādes deju daiļrades virzienā jāuzskata dejas Raimonda Paula mūziklam „Māsa Kerija” – sākotnēji kā atsevišķi koncertnumuri ansambļa „Modo” programmā (1976), vēlāk jau kā plaša deju izrāde TDA „Liesma” izpildījumā.
I. Magone piecdesmit sava mūža gadus veltījis latviešu skatuviskās dejas attīstībai, bagātināšanai un popularizēšanai. Savā dzīves laikā radījis ap 100 horeogrāfiju. Jaunrades deju konkursos prēmētas arī vairāk nekā 15 I. Magones radītās dejas.
I
mants Magone reiz teicis: „Manuprāt, gandrīz nav tādu lietu, ko cilvēks (īpaši vēl jauns!) nevarētu paveikt, ja vien īsti grib.”
Žurnālists Raitis Kalniņš teicis: „Viņš mēdz būt arī tāds. Iet kā nelabais, tik nešpetns un dusmīgs – te kādu velk uz zoba, te atmaigst, pasmejas, te soļus ierāda, te atkal plaukstām sit, te uzkliedz, paliela un norāj, lai „Liesma” degtu, jo tai jādeg ir. Un viņš to pieprot, jo ir Imants, jo ir Magone.”
„Imanta Magones dejiskā fantāzija allaž atnākusi kā devītais vilnis, aptverot visu aktuālo dejas dzīvē un nereti paredzot to, ko deju grīda, skatuve, estrāde prasīs rīt.”
„
Visa viņa dzīve bija veltīta latviešu kultūras un mākslas apguvei un tālākai nodošanai nākamajām paaudzēm.
”Dejas kritiķis Eriks Tivums par viņu saka: „Imants visu mūžu ir cēlis savu Dejas Namu.”
“Šķiet, viņā mīt tas Purapuķes aprakstītais “sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” gēns, kas nemitīgi liek latviešu lauku zēniem būvēties (pat, ja viņi kā porukzēni ceļ tikai baltas sapņu pilis...).”
Viņš bija visa jaunā meklētājs, eksperimentētājs latviešu skatuviskajā dejā, kā arī viens no estrādes dejas žanra aizsācējiem Latvijā. Viņa horeogrāfa valoda bija daudzveidīga, krāsaina un ļoti laikmetīga. Kā pedagogs I. Magone bija ļoti stingrs, šerps un prasīgs, reizēm arī dzēlīgs un ass. Nepiekāpīgs prasībās pret sevi, tādu pašu attieksmi viņš prasīja no ikviena. Nekādu atrunu, nekādu aizbildinājumu – dejošanai vienmēr jābūt pirmajā vietā. Viņa vadītie kolektīvi vienmēr bijuši kā paraugs citiem kolektīviem – gan mākslinieciskā, gan stratēģiski organizatoriskā nozīmē. Imants Magone un Latgale – “tā ir latgaliešu danča un latgaliskās muzikālās kultūras dabiska izjūta, ko svešs nevar ne iemācīties, ne atdarināt.”
Viņš mēdz būt arī tāds. Iet kā nelabais, tik nešpetns un dusmīgs – te kādu velk uz zoba, te atmaigst, pasmejas, te soļus ierāda, te atkal plaukstām sit, te uzkliedz, paliela un norāj, lai „Liesma” degtu, jo tai jādeg ir. Un viņš to pieprot, jo ir Imants, jo ir Magone.
Žurnālists Raitis Kalniņš
T
DA „Liesma” iet roku rokā ar Imanta Magones biogrāfiju, tā nav atraujama no viņa personības, sasniegumiem un mīlestību pret deju. Tā ir neizsīkstoša vērtība, kas no katra „Liesmas” dejotāja neizzudīs nekad.
Kolektīvs dibināts 1961. gadā, turpretī 1963. gadā iegūst TDA „Liesma” nosaukumu. No 1971. gada ir Latvijas Nopelniem bagātais kolektīvs; 1973. gadā – zelta medaļa Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Berlīnē; 1983. gadā – Latvijas Komjaunatnes prēmija. TDA „Liesma” ir lepnums par to, cik daudz jau ir paveikts un cik daudz vēl sagaidāms uz priekšu
.
Imanta teiciens: „Ko var viens, to jāvar visiem!” ir zināms ikkatram viņa dejotājam. Un ir tik labi, ja var ikviens, jo tad izveidojas vienots spēks, izveidojas viens spēcīgs un ritināms kamols. Tas ir kamols, kas gan mēģinājumu laikā, gan uz skatuves izstaro prieku, laimi un liesmu, kas mīt sirdīs. Šī liesma ir tik stipra, ka pat acis mirdz par to, ko dari un par to, kā iekšēji jūties, esot īstajā vietā un laikā.
TDA „Liesma” ir strāvojums starp dejotājiem un skatītājiem, starp tagadējiem dejotājiem un iepriekšējo paaudžu dejotājiem. Tas ir strāvojums un spēks, kas nekad nepazudīs, ko gadiem vēl ilgi katrs nesīs cauri laikmetiem.
Lapas autore: Paula Kļaviņa